gatavosanas pasakumam sakas lidz ar bebrumedniekus (lielais orienttuss'2002) notiesajosa sprieduma sanemsanu, kautkad sa gada pavasari. kamer valsts nebija pateikusi, ka pa  soal nakts pasakumu dalibniekiem saut nedrikst, ieturejam pauzi. rk'2005 gatavosanas laika parliecinajamies par apvidus piemerotibu un tad atlika tikai sagatavoties un realizet.

no gatavosanas viskosak atceros braucienu laika nemitigos sturmanu atgadinajumus iejusties calibra ada un kada no sapulcem, karteja strupcela laika, krisa izmesto - aizvedam vinus uz purvu, uzsaujam salutu un braucam uz oskrogu piedzerties. jau pecak tapa devize ieksejai lietosanai - pasi vainigi, ka atbraucat.

pedeja nedela bij loti pat sagatavosanas darbu pilna, sakot ar testbraucieniem un beidzot ar inventara parbaudi.

piektdienu saku ar meginajumu izguleties, tak jau driz pec 09   saku bombardet ar arvien nervozakiem zvaniem un sms parejos tiesnesus. saskiroju drukatos materialus un spice iegadajos pussimtu svecu, degmaisijumu un laapas. plkst.17 starteju uz oskrogu, sakramejusi ieks spacewagon mantinas un delenu peteri, kuram rekvizitos iedalita ar zalo teju pildita tulamor pudele. tulin pec 18 esam oskroga, nozinoju saimniecei par ierasanos un visai driz sagaidu registracijas meitenes - sintiju un eviju. pirmie klat walts2, bijuso turista brokastu orginalsastava. driz ari GPS, edmund volfovic un mazpamazam registracija uznem apgriezienus. pulkstens nerada ne 20, kad ierodas parejie tiesnesi - kriss, imants, raimondo, enj, kasparits, mario un zeltins, ka ari pieaicinatais magneta kaspars ar jaunievedumu - elektroniskajiem kp. drizvien divas tiesnesu ekipazas dodas meza, uz kp izliksanu. diemzel enj nepagust atpakal uz jautajumuzdosanas minutem, tacu kaspars kautka spej konsultet, kritiskakos brizos telefoniski sazinoties ar kp joprojam liekoso enj. pirmstam jau notikusi starta numuru izloze un izdalitas legendas, kuras ved uz alan, wer un tsung cikliem tur - meza, tumsa un  migla. nakts ir dievigi silta un skaidra, zvaigznes, zvaigznes... pec plkst. 21 alan startfinisa tiesnesu ekipaza maaras, kaspara un petera sastava dodas uz mezu, ar treso piegajienu atrodot mazo karjeru. knapi pagustam uzstadities, ka sak nakt legendu izbraukusie dalibnieki. loti censamies atri apgut sim pasakumam nepieciesamas praktiskas iemanas. skiet, izdodas visus apkalpot laika, kam seko briva pusstunda. tas laika uzcertam sagatavotos terpus u.c. rekvizitus un finisus jau spejam sagaidit ar siku - cienajot ar tulamor un meginot ubagot. atklajam, ka pret mangotajiem attieksme divejada - noraidosa vai lidzjutiga. kopuma ievacam 0.30ls. pedejo finisu sagaidam tumsa, diktan censoties slepties ;).

kautkad pa vidu zvans no edmund volfovic - vajagot traktoru. tada mums nav, aizbrauc vectra un laguna. ka velak stastija cietusi ekipaza - prasijam traktoru, tacu atbrauc japanu turistu grupa, kura pec fotosesijas konstate - ja, vajag traktoru. visai driz tads tiek atrasts -  2.vietu ieguvusais stienis 30 ar dzipu izvelk cietusos. kkk zvana un zino par izstasanos veselibas problemu del, savukart calibra.lv 4 paveicas mus nesazvanit un ar citas ekipazas palidzibu izrausties no dubliem. preteja gadijuma - automatiska izstasanas.

pec 02, slegusi alan startfinisu, aizbraucam pec viena kp, t.s., galdina. pecak dodamies uz oskrogu un musu ekipaza sadalas - kasparits paliek dreset kompi, mes ar peteri dodamies uzest. kriss un imants dodas novakt kp. kad padarits, lidznemot kaspariti, aizbrauc uz maa. kautkada bridi, striki sedot, turp dodas ari aris un reinu reinis - abas tehnisku iemeslu del izstajusas ekipazas. ari raimondo un magneta kaspars mus pamet.

dazadu iemeslu del rezultatu vertesana ieilgst. kad prom dodas pedejie dalibnieki, padodamies ari mes - plkst rada  06. izlemjam iet gulet. akja, piedalamies projekta izglab draugu. drauga draugi mums atstaj draugu, kuru uzdabunam gulet pirtsaugsa un auto atslegas, kuras .mana kabata naksnot dodas uz viesnicu.

brokastis plkst. 11. rits jauks, silts un saulains, nepavisam ka pienaktos 01. oktobrim. arcits nolaupa kolli. pagalma vidu stav izglabta drauga calibra un mes sakam filonet par to, kas ir mazak forsi - masina bez atslegam (ko atklas pamodies draugs) vai atslegas bez masinas. tomer esam pa slinku lai stumtu calibra ap sturi un paradas ari draugs, kurs pavada ar mums daudz jaukas burviga 1.oktobra stundas, ta tapdams par vienigo dalibnieku, kurs sagaida rezultatus un sanem organizatoru rokasspiedienu un apsveikumus par loti pat labo ieguto vietu.

ap 16 (laiki visa stasta aptuveni) ir noticis brinums -  rezultati ir gatavi. nosutam tos uz rigu un posamies majup. neatceros kura bridi calibra devas prom, tacu ikskile to ieraugam atkal - nu ir izbeidzies ari akis. kabinam striki un braucam majup, lidzarto ir iestajies glabjam draugu 2. rumbula calibra izstrada ko ipasi kosu - tai izbeidzas ari bremzes, ka rezultata calibra ielido spacewagon pakala. blikskis pamatigs, calibra pec sekundes dalam jau blakus, partrukst strikis un apstaties ta spej labus pardesmit metrus talak. draugs, ar merenu izmisumu seja, skrien pie mums, tacu nav tik traki - cietusi ir buferi, piedevam calibra krietni nopietnak. draugs sazvana citus draugus un mes dodamies majup apcerot kas butu, ja butu. piem., kreisa josla nebutu tuksa bijusi.

vel prieksa apbalvosana, to nokartosim nakamnedel.

paldies visiem trakajiem, kuri piedalijas sa tapsana un realizesana. paldies ne mazak trakajiem dalibniekiem.

uz tiksanos nakamgad ;)

p.s. esot bijusi iebildumi pret to, ka uz kartem merogu nav. soreiz tikpat pamatoti butu bijis protestet pret tumsu :) esiet gatavi uz vel nezeligakiem jociniem, kautka jau ta rezultatu izkliede jadabun.

 maara, SO Autoliste kurbulis

Rallijs “Malduguns 2005” jeb kurš teica, ka BMW nav offroad autiņš?

Redz Kollī bijām braukuši kā līdzbraucēji vienai no ekipāžām kā “Enkurs 1 BMW security krjū” tad nu patika ļoti un tad nu šite toč pašiem jābrauc. Tā nu caur čatu tika operatīvi noorganizēta komanda, pārskaitīta dalības maksa. Sakoļīts navigators Edijs (šis kungs zin kas ir karte, leģenda un tamlīdzīgi mistiski tēli kuri sazin ko ziemā ēd) un līdzbraucējs Ģirts (ar šo kungu mēs jau kopā braucām Rallī Kolls) viena vieta ekipāžā pagaidām brīva, bet nekas. Atlika tikai trīcēt un gaidīt, kas nu notiksies un kas nu būs. Parādās neliels stress par paspēšanu, jo reģistrācija notiek no 19.30 līdz 20.30, bet redzies Ģirtam darbs beidzās plkst. 20.00 un mēs vēl nemaz nezinam kur tad starts! Stresa pārvarēšanai 4dienas vakarā tika izvēlēts vecais labais līdzeklis – nu tas ar 40 grādiem. Rezultāts bija vairāk nekā labs, redzies Ģirts 5dien darbā pabija ļooooti maz un tas nozīmēja, ka doties uz startu diezgan operatīvi un bez liekām bažām.
Tātad. Sarunāju vēl tikai 4 ekipāžas biedru Gintu (kurš gan lauzās kā jauna meita, bet tomēr) un devāmies uz Nestes tanku Dzirnavu ielā, lai satiktu pārējos cīņu biedrus un dotos uz “Malduguni”. Sasniedzām DUS ļoti veiksmīgi. Lieki teikt, ka mēs bijām laikā. Pārējie diemžēl nē. Uij samelojos, Emmy ar jau bija ieradusies un gaidīja. Piebrauca Labvēlis ar transporta līdzekli pad kodavim nazvaņijem “Enkura Citrons”. Un tad lēnām lēnām sāka ierasties pārējie rallisti. Mūsu ekipāžā, kurai šoreiz bija dots nosaukums “Enkura Brigāde” ar saukli “Mums patīk beisbols”, trūka tikai Edija un tur jau viņš nāca cēlā gaitā! Tātad mūsu stiprākais posms bija ieradies. Nu un “Enkura Citronā” vēl ierausās Kaspars ar Uldi. Kaspars atkal bija parūpējies par auto uzlīmēm. Paldies. Piedzīvojums varēja sākties.
No Rīgas izbraucām lēnām un mierīgi. Un draudzīgi ierēcām par Gintu, kurš paziņoja, ka mājās šim jābūt ap 12iem vai vēlākais 1iem. Nu aizmirsās viņam pirms tam pateikt, ka finišs plānots ap 2iem. Lieki teikt, ka dažs labs saskāba. Bet tas tik tāpēc, ka viņam nebija ne jausmas cik tas pasākums ir foršs un piedzīvojumiem bagāts. Turpmākā ceļā līdz Xkill (Ikšķile) jautri tērzējām atceroties pagājušo braucienu un konstatējot, ka nekas jau nav mainījies. Bembis ir. Beisbolenes ir. Mēs ar Ģirtu esam (pat Edijs un Gints ir). Pohmelīts no iepriekšējā vakara arī nedaudz ir. Kvass nav. Nekas nopirksim tur pat kur pagājušo reizi. Šitā runājot sasniedzām Xkill un Edgara māju, no kuras ceļu uzsāka ekipāža “Enkurs II”. Jāteic saimniecisks vīrs visādus verķus ņēma līdz, un uzmetot aci manam automobīlim, atzina ka striķi toč vajag! Jāteic mani arī nobažīja nedaudz tas lietus, kas bija kādu laiku lijis. Vienkārši ļaudis jau nevar iedomāties sēdinātu BMW dzīt pa dubļainām meža takām. Nu bet nekas. Nospriedām, labi ka ir lūka, jo, ja iesēdīsimies tā ka jumts vien ārā, varēs izlīst pa to. Lāpstu mums nevajag, jo ir beisbolenes. Varēs piespiest kādu rakt. Un še mūsu aparātā sāka skanēt...jā jā tieši tas ko Jūs cienītais lasītāj iedomājāties – Ingusa Pētersona dziedājums. Simtiem, simtiem, simtiem krāsās laistās, simtiem, simtiem krāsās laistās varavīksne varavīīīīīīksne. Man jau liekas, ka visā nakts garumā šitais simtiem, simtiem skanēja vismaz tik pat reizes. Nu iebraucām vēl tikai veikalā nopirkt 5L kvasa kanniņu un tad aidā uz Ķegumu. Nesaprotu kāpēc jābrauc uz 70 tur kur atļauts uz 90? Ja nebūtu tik daudz pretīmbraucošu auto, tad varbūt tas fordiņš mani tik ļoti nekaitinātu. Pie Ķeguma sāk jau likties, ka viņš tīšām, jo iegriežas benzīntankā tur pat kur mums jāsatiekas. Aiz stresa gandrīz uzbraucu policijas auto, kurš brauc pretī. Sākums labs. Gints pajautā vai viņam būs jābrauc vai es pac tikšu galā. Protams pac un Gints ar Ģirtu aizcilpo pēc kortēlīša.
Draudzīgi piebraucam pie visiem zināmā kroga un braši paziņojam, ka esam ieradušies un reģistrējamies pasākumam. Dabūnam noteikumus. Nezinu vai man bija jēga lasīt, neko nesapratu. Ai labi es takš tikai šoferis. Labāk iedzersim kvasu. Gards gan. O, organizatori sāk pulcēt ļaudis, nu tik būs. Paklausījāmies ko labu stāsta un tad bija jālozē ekipāžas nr. Ziniet, kļuvu nedaudz tramīgs, jo negribējām ne pašu sākumu, ne beigas. Manā sejā atplauka smaids, kad savā sažņaugtajā ķepiņā ieraudzīju 16 numberu. Abām citām Enkura komandām bija mazāki cipariņi un šiem bij jāstartē ātrāk. Vēl pirmsstarta kvass un sākam iekārtoties starta rindā. Salonā izdziest gaisma. Fuck, labais sākums turpinās. Vainīgs ir Gints. Vismaz tā mēs nospriedām, jo viņš par katru cenu gribēja tās aizmugurējās salona lampiņas neitralizēt. Dievojās gan, ka neesot ticis klāt un pat pieskāries neesot un vispār. Zinam šitādus tipiņus. Tuvojamies starta līnijai. Ir stress, bet ne jau mums – citiem.
Starts. Žmiedzam uz vella paraušanu. Jābrauc pēc leģendas. Tas ir kruta. Nu protams pirmajam līkumam aizbraucam garām. Nekas. Pēc tam kaut kā veiksmīgi. Oooo pirmās peļķes un pirmie dubļi...un pirmais līkums ar suni. Tas bija pirmais dzīvnieks kuru tonakt ievērojām (Uij nē bija vēl viens mazs puisītis, kurš stopēja). Suns izskatījās tāds pastulbs un mēs viņu gandrīz nobraucām. Vau vau viņš gan tāpat būtu paspējis pateikt. Pēc leģendas braukt ir forši un nemaz nav tik grūti kā man sākumā likās. Aizbraucam nepareizi. Ehh. Nu nekas ar otro reizi jau nokļūdīties vairs nevar. He rekur jau pirmā posma starta vieta. BUMS......un pirmais akmens. Leģendas laikā (leģenda uz apmēram 9 km) esam nobraukuši 3 km vairāk (vells tā pēdējā kļūda bija diezgan gara). Labi gan ka tas nebija svarīgi. Bišku bija stress jo vienā posmā ar priekšējo bamperi un apakšu jau šķūrējām ceļu, ko mēs darīsim mežā?
Starta vieta manī izraisa paniku, jo redzu vietu kur paliks mana auto bamperis vai arī paši paliksim. Vienojamies, ka varam startēt no ceļa, bet pie starta līnijas vienkārši pastāvot kājās un pasakot brrr. Brr brr STARTS!!!!! Un tad mēs pieļāvām kļūdu. Automobīļa saudzēšanas nolūkā izdomājām braukt pa lielajiem ceļiem un mežā nelīst. Piķis un zēvele, ja mēs būtu zinājuši, ka lielie ceļi vairāk atgādina brauktuvi, kur braucis kāds kretīns un izmētājis akmeņus, kuri lielumā vismaz kā pusķieģeļi. Seja man raustījās sāpju grimasēs pēc katra bums bums. Likās, ka kaut kas jau nu točna un ceļa paliks. Līdzbraucēji pa tam lāgam aktīvi vēroja mežu, vai tik nemanīs kādu meža zvēru. Vēlams ne jau mežacūku no iepriekšējā rallija, nu to, kurai BMW ne īpaši patīk. Paldies dievam nesatikām. Satikām zaķi. Garausis izleca no grāvja un dipadu dapadu aizcilpoja uz 2 ceļa malu, nedaudz gan paskrienot pa ceļu auto lampu gaismās. Pašāvām garām pagriezienam, nekas. Kontrolpunktu bišku pameklējām, bet tomēr atradām. Njā pēc laika skatoties, sapratām, ka 3 kontrolpunktus nepaņemsim un labāk zīle rokā nekā citam ausī, ņemsim divus. Aaaaaah atkal laža, jo nepaņēmām to, kuram vislielākie punkti. Starpfinišu atradām bez problēmām. Priekšā jau “Enkura Citrons” taisās startēt. Pārmijām ar šiem pāris vārdus. Esot nočakarējuši vienu kontrolpunktu un salauzuši bišku autiņam kārbu, bet apņēmības pilni turpināt ceļu. Mēs gan laicīgi bijām atbraukuši un dabūjām gaidīt, nekas iedzērām kvasu. Iepazināmies ar Enj tas kurš organizē. Mēģinam uzpirkt ar kvasu. No draudzības kvasa neatteicās, bet neuzpirkās gan. Nekas mēs takš tāpat stipri!
Aiiiziet 2 posms. Uz nesatikšanos, nesatikšanos.......(Inguss Pētersons kā Jūs jau sapratāt). Atkal izvēlamies dauzīties pa akmeņiem un minimāli pa mežu. Tas bija lieki, bet mēs jau to vēl nezinājām. Edijs paziņo, ka kontrolpunkts esot uz maza celiņa, bet no lielā varot aizskriet, jo nav tālu. Atrodam to celiņu un Edijs uzlicis galvā lākturīti pazūd mežā. Mums trijiem atkal pīppauze. Edijs prom ir ilgi. Saucam: “Atradi?” atbildes nav. Sabijāmies vai tik aļņiem atkal nav sācies riesta laiks. Nē laikam nav. Gintam iešaujas prātā doma par citplanētiešiem, jo viņiem dikti patīkot naktī mežā ļaudis gūstīt. Sabijāmies ne pa jokam, jo nez ko mazie zaļie padomātu, ja ieraudzīto vienu dīvaini ar lampu pierē nakts vidū vicojam pa mežu. Nē Edijs tomēr atrodas un viss ir ok, braucam tālāk. Tagad gan nedaudz būšot jāpabrauc pa mežu. Nopūšos un saku labi, kas jādara – jādara. Vismaz nebūs tie briesmīgie akmeņi. Mežā ir pārsteidzoši forši, tas nekas ka vietām dubļi tādi ka uij un Ģirtam pilns ģīmis ar tiem. Kapēc Ģirtam dubļi sejā? Ai da es aizmirsu aiztaisīt logu. Ehee! Pāri ceļam pārskrien pelīte. Uz mirkli aizdomājos par savām attiecībām ar alkoholu, bet nē Edijs arī pelīti ir redzējis un es esmu mierīgs. Velkam atkal pa akmeņiem un šoreiz ir baigie BUMSi. Stāv viens auto ar migalkām. Uij BMW nav paveicies un bāka nu ir pārsista. Kļūstu tramīgs. Diemžēl nevaram palīdzēt un pavadīt, jo virziens mums gaužām cits, apsolamies pavēstīt oficiālajām amatpersonām ka nepieciešama palīdzība. Minam tālāk. Priekšā vēl viens ar avārijas ugunīm lēnām brauc. Ak Tu nelaime, tā ir ekipāža ar Nr.1 un pašu Kolli iekšā! Šiem bēda ar ritošo daļu. Žēl paziņojam viņiem arī par 2 nelaimi kuru redzējām. Viņi ar palīdzēt nespēj. Aizbraucam līdz nākamajam kontrolpunktam, kurš tur pat ceļa malā. Esam baigi ātrie (Kā raķetes) un nedaudz jāuzgaida, lai punkts būtu “vaļā”. Ak Tu mī un žē man 2 riepās tāds kā mīkstais un aizmugurējais bamperis bišku ar akmeni atrauts. Kļūstu tramīgs, jo pumpja man nav. Nu mainīt riepu nav laika. Pa to laiku piebrauc ekipāža Nr.1 varam draudzīgi papļāpāt un iedzert kvasu. Nu un daudz vairs nekas nav palicis, jo 3 punktu paņemt nevaram un braucam uz starpfinišu. Jābrauc pa mežu. Ticiet vai nē, bet atceramies šito ceļu no RK. Iegrimt atmiņās neļauj Gints, jo redz izceļas diskusija par to, ka man nemaz nerūp citplanētiešu problēma un mēs pārējie nemaz neraudātu, ja viņu nolaupītu atnācēji un veiktu nepiedienīgus experimentus savā gaisa kuģī. Uhh klāt starpfinišs, atkal satiekam “Enkura Citronu”, un jamie jau atkal startē prom. Viņiem pumpis nav. Citiem pumpis arī nav. Visi gan mani mierina, ka mīkstāka riepa nav palikusi un davai nemainam. Nu nemainam. Bet nu mēs esam atkal bišku pa ātru un jāpatusē pa starpfinišu līdz startam.
STARTS. Beidzot pieņemam lēmumu, pareizo. T.i. braukt pa mežu un nedauzīt auto pa akmeņiem. Un centīsimies paņemt visus 3 KP. Baigie malači vai ne? Pirmais KP ir tas kur bija jāpaiet pa mežu. Laiks atkal bišku pa daudz un nolemjam aizčāpot visi. Tur jau tusē arī meitenes no “Blonde paranoia”. Ejam uz KP čalojot par visādām tumšām tēmām. Redzam, ka kāds brauc tālumā pa mežu. Uij mūsu bumerīc takš stāv ceļā. Ar Gintu telefona gaismas spīdinot skrienam atpakaļ. A tur jau tāds tusiņš notiekās, laikam kopā sanāca kādas 5 mašīnas. Atskrien Edijs ar Ģirtu. Ģirts tumsā esot novilcis uz mutes, bet ir ļoti laimīgs nez kapēc. Laab skrienam tālāk pa meža celiņiem. Dubļi šķīst ka divi deviņi. Ģirtam pilns ģīmis ar dubļūdeni. Kāpēc? Nu miniet 3 reizes kurš nebija logu aiztaisījis ATKAL. (Šoreiz es gan pats arī bišku norāvos) Pa šito meža celiņu mums priekšā brauc viena cita ekipāža un pie KP bišku arī papļāpājam. Piečekots KP un mūkam mežā! Kolēģi ar aiz mums. Bikiņ kaut kur pazuda uz brīdi. Ģirts redzēja citplanētieti. Mēs pārējie gan neko tādu nemanījām, žēl. Tad bija tāds krustojums mežā tākā trīsstūris mēs aizšāvām pa labi un nočekojāmies, un uzreiz metām rinķī lai skrietu uz finišu, kolēģi laikam nosprieda ka esam iebraukuši auzās un aizgrieza pa labi. Nu nekas gan jau nākamais pa kreisi un viss ok. Pēcāk dzirdējām, ka esot kaut kur mežā viņi iesēdušies laikam, žēl. Nu bet mēs jau lidojām uz finišu. Un paskat tik – ātri vien tas arī klāt!!! Prieks un laime! Veiksmīgi esam TO izdarījuši. Nu tik uz krogu un gaidīt rezultātus.
E kā satiekam jau priekšā “Enkura Citroniešus”, tik “Enkurs II” vēl nav (Pēcāk noskaidrojām, ka iebraukuši auzās meklējot atpakaļceļu. Četras reizes.). Drīz arī šie klāt. Novērtējam bojājumus, nav tik traki – “Enkura Citronam” kārba tā dīvaini slēdzas, “Enkuram II” nekāda vaina – spirgts un vesels, “Enkura Brigāde” šini braucienā laikam bija cietusi nedaudz vairāk, bet ar nekā nopietna – lūznītim sačakarējās elektrība (Salona apgaismojums, kreisais priekšējais gabarīc, kreisais aizmugurējais gabarīc, aizmugurējais miglinieks), bišku atrauc aizmugures bamperis, viena maza nenozīmīga skramba un aizdomas par saliektu disku. Nu re, nekas traģisks. Pēc brīža saņēmām ziņu no “Enkurs II” ka šiem braucot mājās pie Ķeguma HES pazudušas gaismas :D te Tev nu bija bez traumām. Edgars gan izsklausījās pārsteidzoši priecīgs, redz kāds komandas gars! Rezultātus gan nesagaidījām arī mēs un ap plkst 4 aizbraucām uz Rīgu ar domu ka varbūt jau 10niekā būsim. Izrādījās 4 vieta!!!! Prieks un laime, skūpsti un asaras! Žēl protams, ka netikām 3niekā, bet vai tad tas ir galvenais? Ar tādu auto labi, ka vispār finišējām. BMW ir zvērs un mēs tā pat.
Liels paldies organizatoriem, liels paldies dalībniekiem – konkurentiem, paldies abām pārējām “Enkura” ekipāžām. Paldies zaķim, mežavecim, pelītei un citplanētiešiem. Paldies Edijam par izcilo navigāciju, paldies Ģirtam par pilno seju ar dubļiem, paldies Gintam par uzmundrināšanu un citplanētiešiem. Un visbeidzot paldies galvenajam vilcējspēkam Bembītim (piedod dārgais ka liku Tev nedaudz ciest).
Vēlreiz paldies organizatoriem, un cerams tiksimies nākošreiz, jo bija labi ATKAL!!!!
Ebis
"Enkura Brigāde" Nr.16

Par gatavošanās sākumu laikam jāuzskata piektdienas pusdienlaiks, kad stūrmanis metas atjaunot pazudušo uzrāvienu tuvākā servisa virzienā. Nomainot sveces, degvielas filtru un kādu tur trubiņu/šļauciņu, meklētais atrodas. Diena ir bijusi gana raiba, un pēcpusdienā satiekoties, ekipāža konstatē vienu kopīgu un būtisku iezīmi- neviens vēl nav brokastojis. Tādēļ tiek izvirzīts konkrēts mērķis- nokļūt Oškrogā ASAP un labot šo nepilnību. Ķermeniskās tieksmes dzīti, braucam ātri, un galā ierodoties, atrodam priekšā tikai dažus tiesnešus un Māru.

Ēdam, kārtojam formalitātes, saņemam noteikumus... vienu brīdi stūrmanis apsver, vai ir cerības, pārlasot trešo reizi, nonākt pie kaut kādas apjēgas par gaidāmo. Īslaicīgu jucekli vieš nesen iegādātais un vēl neapgūtais telefons, kura pulkstenim iespējams uzstādīt GMT +2 laika joslu, un šis pats tad zina, cik ir, tikai- šīs darbības rezultātā pulksteņa laiks tiek atmests par stundu atpakaļ un atpaliek no tiesnešu piedāvātā par stundu un 4 minūtēm. Atmetam ar roku automātikai, manuāli piedzenam trūkstošo un turpinām burties noteikumos.

Seko starts un pārbrauciens kā viegla un patīkama iesildīšanās. Jau 5 minūtes pēc pirmā startfiniša esam totāli un galīgi apmaldījušies, un ja sākumā pukojamies, ka nevedas kontrolpunktu meklēšana, tad pēc laiciņa sākam pārskaitīt, vai mums ir viss nepieciešamais, lai ziemotu mežā. Kad pēc ilgāka laika tiekam uz lielāka ceļa, nolemjam braukt pa to, kamēr sapratīsim, kur atrodamies. Liekas, šis posms bija tas, kad dzirdējām pāris reizes rupjo granti pret slieksni atsitamies, bet citādi nekā krimināla. Palīdzīgu roku sniedza, tumsā diemžēl nepateikšu, liekas, viens no Enkuriem, iebakstot ar pirkstu kartē vajadzīgajā vietā. Paldies viņiem par to, nekad neesam vairāk priecājušies, satiekot konkurentus. Rezultātā pagūstam pat atrast vienu kontrolpunktu un ar pāris minūšu nokavēšanos trāpām uz nākamo startfinišu. Šī cikla beigās ir radusies aptuvena nojausma par mērogu, pateicoties kam, nākamo posmu nobraucam ideāli- visi trīs punkti un laikā starpfinišā. Tā kā kontrolpunkti viegli rokās nedodas, tad viņu darbības laiks mums sāk kaut ko nozīmēt tikai tad, ja atlikušais ceļa gabals ir skaidri zināms, un punkta darbības laiks iet uz beigām- tad tiek vilkts no visas sirds. Labi, ka esam tankā, un vienu īsu brīdi liekas, ka arī amfībijā. Pilots griež cauri milzu peļķei ceļa līkumā, tad, jau peļķē būdams, pamana kaut ko, kas varbūt ir dubļi, bet ja nu akmens, un visādam gadījumam to apbrauc. Rezultātā pāris mirkļus mēs peldam dubļos bez stabila atbalsta, bet savācamies, atjaunojam saķeri, trāpām uz sauszemes iepriekš paredzētajā vietā un lidojam tālāk. Nonākuši laika trūkumā, spriežam, ka apbrauksim mežu pa lielceļu, bet aplaužamies- uz ceļa ir migla, braucam uz riska robežas un knapi ierakstāmies kontrollaikā.

Nākamais cikls mūs pieveic. Vispirms neatrodam vienu punktu, pēc tam, tikuši daudzmaz atpazīstamā vietā, mēģinām trāpīt uz otru, un nomaldāmies totāli. Vienu brīdi mēģinām braukt pakaļ nejauši sastaptai ekipāžai, cerībā, ka vismaz pie cilvēkiem izvedīs, bet jau pēc mirkļa redzam, ka virziens mums neder, un griežamies atpakaļ. Braucam ļoti ilgi, visi laiki sen ir nokavēti, līdz beidzot izbraucam pie kontrolpunkta, kurā joka pēc arī atzīmējamies. Īsu brīdi apsveram iespēju doties un atzīmēties arī startfinišā, ja reiz beidzot zinām, kur esam. Tomēr izšķiramies par labu vakariņām un pirtij, un atgriežamies bāzē. Tikai sēžot uz lāvas, sajūtam, cik patiesībā esam noguruši- pat līdzpaņemtais konjaks neiet pie sirds. Rīgā esam ap sešiem, stūrmanis noguļ vispirms pirmās trīs lekcijas, pēc tam arī atlikušās, pilots nenoguļ neko, abi sakravājas un aizbrauc uz Kurzemes jūrmalu butes ķert.

wAlts2 ar WV Passat Variant

Vispirms gribu teikt lielo paldies organizatoriem par brīnišķīgu vārda dienas dāvanu! Neko labāku vēlēties nevarētu! Staigāju mazliet palēkdamās vēl šobaltdien...:))) Šim pasākumam par godu biju pieņēmusi 2, kā vēlāk izrādījās, ļoti nozīmīgus lēmumus:

1) Esi mierīga un baudi braucienu!

2) Negribu redzēt un neskatīšos nekādos kompūteros... Nost ar sarežģītību, uz priekšu ar pildspalvu, lineāli un velospidometru!!!

Nakts tādam pasākumam ir ideāls laiks!!! Dienā nemitīgi baidītos, ka nenesas kāds purnā, bet tumsā var visu redzēt - maldugunis spīd spoži un izteiksmīgi! :))) Bauda braukt un nav jābremzē Gints...

Bet nu par visu pēc kārtas.

"TAS gadījums" sāka pasākumu kā TAM gadījumam pienākas - ar

~3 min. kavējumu uz reģistrāciju. Rezultātā maz laika "iebraukt" sarežģītajos noteikumos (apmēram 2 cikla vidū es tos jau puslīdz biju apguvusi! :D). Drudžaini aprīkojam autiņu ar panelim pielīmētu hronometru, kurā svarīgais saskaņotais pasaules laiks un blakus ērti redzams velospidometrs. Kartons pie auto salona apgaismes lampas pilota pusē (lai nespīd acēs). Vēlreiz pārbaudu savu rakstāmrīku komplektu un noglaudu visus 3 lineālīšus un ...

jā, STARTS!

Pirmais cikls WER. Karte un grafiki par paņemamo punktu aktivitātes laikiem. Uzslava grafiku veidotājiem - ļoti zibenīgi viss tur bija nosakāms un saprotams! :) Kartes mērogs - nezināms. Sākumā skatāmies pēc lielā ceļa līkumiem, kur izdodas pamanīt sakarību - 2 cm kartē ~ 1,25 km. Vēlāk pamanu iespējams ērtāku sakarību - 1km ~ 1,5 cm kartē.

Balstoties uz šo mērogu tad arī notiek turpmākā darbošanās, nuļļojot spidometru un rēķinot distanci līdz kārtējam pagriezienam.

Veiksme mūs neatstāj, jo stāvēšanas laiks pie viena no punktiem, gaidot tā "atvēršanos" bija 4 minūtes, pie cita - kāda minūte, pārējie, ja nemaldos, visi trāpījās "vaļā".

Pirmo ciklu beidzam knapi iekļaudamies atvēlētajā laikā (secinājums - čammāties nedrīkst, kļūdīties aizliegts!), bet visi 3 punkti ir paņemti, kas arī galvenais. Dodamies 2.ciklā, nu jau ar nospraustu maršrutu, nepauzējot un neminstinoties. Baudu "krutās šļakatas", priecājos, ka logi ciet. Sajūsminos par organizatoru izdabāšanu romantiskām dvēselēm, apgādājot kontrolpunktus ar mirgojošām gaismiņām, svecītēm un startfinišos arī lāpām! Daba negribēja atpalikt un dāsni klāja miglas plīvurus pār visām visriņķī skraidošajām maldugunīm... :)))

Otro ciklu veicām tik pat sekmīgi kā pirmo. Metamies trešajā, visgrūtākajā. Mazi sarežģījumi "trījstūrceļu" kontrolpunktā - mašīna "iesēdusies"

perpendikulāri ceļam - purns pie viena vaļņa, aizmugure - pie otra. Taisot lielu "rrr", Gints tomēr izzvāļo mašīnu no aizdomīgā stāvokļa, varam turpināt epopeju. Karjerā jūtamies apmaldījušies un sākumā arī neizdodas atrast kontrolpunktu, bet atraduši plati smaidījām, skatoties uz tumsā mirgojošo malduguņu smaidu...

Ātri tiekam līdz trešajam kontrolpunktam un saspringstam pēdējam lēcienam - uz finišu, bet lai paspētu, jābrauc pa "zarainiem" maziem celiņiem, kļūdīties nedrīkst, nogriezties nepareizi nedrīkst, daži aizdomīgi tuvu slīdoši kociņi, mašīnas nedraudzīgs kontakts ar palielu akmeni kārtējā peļķē un ... JUHRAAAA! Sajūsma ieraugot ugunīgi spīdošo finiša vietu bija liela un patiesa! Nevar būt! Neviena nopietna kļūda! Neviens smagi sajaukts ceļš! Pilnīgi neticami!

Prieks!!!!!

Paldies par to visu! :))) Gaidu nākošo nakti bez šāvējiem, bet ar maldugunīm! :)

Lāsma, Tas Gadījums (VW Golf II)

Paldies par vareno, ruupiigi sadomaato pasaakumu. Par baudaamajaam malduguniim legjendaarajos Tomes mezhos. Un par iespeeju uzvareet galu galaa :)))

Laba veeleejumi,

GintsK

TAS gadiijums