Lielākā daļa ekipāžas mitinās Daugavas nepareizajā pusē, tādēļ pasākums sākas ar naktsmītņu organizēšanu. 7.maija rītā pilots ved daļu ekipāžas no Cēsīm, bet stūrmanis mostas Gaujas krastos kaut kur ne īsti pie Carnikavas, ne īsti Ādažiem. Dalībnieku apvienošanās un caurbraucamības tests notiek 8:10, mēģinot noparkot stūrmaņa auto ģeogrāfiski izdevīgā vietā- vecā Ogres ceļa noraktajā posmā, kas slēgts uz remontu (viss legāli, pēc pieprasījuma iespējams aplūkot īpašuma dokumentu :) ). Uz vietas mītošs iezemietis grib, lai šo ved pēc alus uz Tīnūžiem, bet šoreiz kaimiņu būšana nepalīdz – ir 8:20, un Saharova iela ir tieši uz pretējo pusi.

Īsi pirms starta pievienojas pēdējā dalībniece, arī no nepareizā Daugavas krasta, bet viņa var atļauties tādu ekstru kā braukt no Olaines ar sabtransu.

Starts. Apvedceļš, pēc tam jauki līkumots asfaltēts celiņš caur mežu uz Salaspili. Vaidošā zeme ir turpat, kur pamatskolas laikos. Daudz viltīgāk izrādās paslēpts Ako.

Braucam tālāk pa A6. Stūrmanis atceras, ka tur, kur savulaik Daugavmalā meklējis dolomīta bluķus māmuļas akmensdārzam, blakus bija dolomīta karjers. Iegriežamies, blenžam uz uzrakstu par dolomīta ieguves vietu, bet tur nav ne par Sauli, ne briežiem, ne gliemežiem. Tas iedvesmo zvanīt draugam, kas kaut kad strādājis kaut kādā ar būvniecību saistītā ražotnē kaut kur Saulkalnes apkaimē. Draugs karjerā strādājis nav, bet par gliemeždolomītu dzirdējis ir. To pašu vēsta arī dati no enciklopēdijas, atbilde tiek uzskatīta par pierādītu un tiek iegrāmatota.

Pēc Ogres muzeja dodamies „uz augšu” uz Suntažiem, tālāk uz Ķeipeni. Kinomuzejs ir patīkams atklājums. Kaut arī nekur lieki nekavējamies, jau šajā brīdī konstatējam, ka laika ir maz- atlikusi stunda. Taurupe tiek svītrota, braucam „lejā” uz Madlienu. Kad beidzot ir atrasts Madlienas novadpētniecības muzejs, kurš nebūt neatrodas Madlienā, saprotam, ka, no šīs vietas raugoties, varējām jau nu to Taurupi ņemt un nekāda līkuma nebūtu. Līdz 700 punktiem trūkst vēl krietni daudz, līdz kontrollaika beigām 32 minūtes, līdz finišam- 4x (?) km. Skaidrs, ka jābrauc pa taisno uz Lielvārdi, ar turienes punktiem mums būs bez dažiem 700. Ja paspēsim laikā. Dalībnieks-skeptiķis: „Nepaspēsim.” Pilots „Paaaaaaaspēsim!!!”. Stūrmanis, daudz ko dzīvē pieredzējis, tomēr pēc brīža ieminas, ka vispār jau mašīnā ir arī cilvēki. No aizmugurējā sēdekļa ik pa laikam skan bezkaislīga fakta konstatācija: līdz Lielvārdei 20km, līdz kontrollaika beigām 16minūtes. 10km un11 minūtes... 5km un 8minūtes... Lielvārde, līdz laika beigām 6 minūtes. Kad apturam pirms finiša, mums ir 5 minūtes. Izbirstam no mašīnas uz visām pusēm, skrienam garām tiesnešiem uz muzeju, skrienam atpakaļ, pilots ripina iekšā laukumā, stūrmanis atķeksē jaunieguvumus, finišs, 1 minūte pāri laikam, bilance pozitīva.

Startējot otrajā posmā, redzam, ka kontrollaiks ļauj cerēt uz drīzām pusdienām. Pilots pēc 100m met malā un saka, ka PUSDIENAS BŪS TAGAD! Turpat, ceļmalā, tūlīt!!! Pusdienas laideni ((c) Tilde, плавно) pārvēršas kartes pētīšanā. Ceturtā, tālākā līnija liekas aizdomīga. Visticamāk, pirmajās trijās būs punkti ar grūti atrodamiem orientieriem, vismaz es tā saliktu. Izrādās, ka tāds punkts ir tikai viens, bet tas netraucē aizdurt garām citu it kā drošu punktu- 30m no stigu krustcelēm, protams, nav stigu krustpunkts, un tas mūs pievieno šī posma otrās vietas ieguvēju pūlim. Neskatoties uz pēkšņo ēdelību, finišā esam agri. Tas labi, jo esam stingri apņēmušies regularitātē izskaust pagājušā gada kļūdas, bez laptopa mums ir pilnas somas ar milzīgiem kalkulatoriem un 2 veidi, kā rēķināt, neskaitot exceli. Datora un kalkulatoru izsniegtie rezultāti atšķiras, un, kļūdai uzkrājoties, finišā dod 20 sekunžu atšķirību. Tā kā ar kalkulatoru ir rēķināts, apaļojot tikai pašās beigās, šis rezultāts tiek uzskatīts par precīzāku un vadāmies pēc tā. Vēlāk, aplūkojot soda punktus uz dēļa, atskārstam- organizatoriem taču arī excelis rēķina... atliek izvirzīt sev uzdevumu līdz nākamajam pavasarim sazināties ar Bilu un noskaidrot, kurā brīdī excelis apaļo sekundes. Visādi citādi, salīdzinot ar pagājuša gada 10 regularitātēm, bija krietni vieglāk. Bet tāpat jau Māra nāca un patrenkaaja parak ilgi regularitati rekinosos ((c) maara).

Par ceturto posmu var teikt vienīgi to, ka palika mazuma piegarša. Bija labs.

Sagaidām rezultātus. Tīri tā neko. Ir idejas, ko pilnveidot līdz nākamajam gadam.

Mājupceļā iepazīstam to, kam ikdienā pabraucam garām- Daugmales faunu. Vispirms kaut ko mazu ar lielām zaļām acīm. Tad stirnu. Tad zaķi. Tad lapsu. Tad niknu un izspūrušu bembistu, kurš domā, ka lielceļš pieder viņam un vēlīgi sniedz mums savu satiksmes noteikumu interpretāciju. Viņam par apbēdinājumu, mēs atsakāmies no interesantās diskusijas- ir 0:22 (benzīna čeks), Ķekava, miegs nāk ārprātīgi, bet pilotam@Co priekšā atceļš uz Cēsīm. Caur Olaini. Pēcāk izrakātajā vecā Ogres ceļa posmā pārbaudām, vai caurbraucamība arī tumsas apstākļos ir tikpat laba, stūrmanis dodas uz Jūrmalu, bet pilots@Co uz Cēsīm. Kad ap pustrijiem stūrmanis redz pāri Jūrmalas šosejai dodamies lielus puscaurspīdīgus zirgus, kļūst skaidrs, ka arī stūrmaņi nogurst.

Bet visādi citādi- ar nepacietību gaidām nākamo maiju.

Komandas „wAlts” vārdā- stūrmanis