Mēs paši izrakām sev bedri (12. pēc kārtas ja salīdzina visu bedru dziļumus), pārāk ņemot galvā to kas reglamentā sarakstīts. Detaļās neizplūdīšu, vien tik, ka lietojot "patiesības tabulas" mums Lācēna pieraksti nešķita nebūt tik viennozīmīgi kā daudziem citiem, tsk. organizatoriem. Atliek secināt, ka labāk par tām būtu bijis nezināt.

Stabiņi ar nokrāsoto galu manā skatījumā ir ģeniāls izgudrojums. 1) dalībniekiem mazāk problēmu (atceramies pasākumu pirms gada un punktu pie šosejas, kuru 8 ekipāžas vienlaicīgi meklēja un ilgi meklēja), 2) neviens svešais tos neaiztiek, jo reti kurš nezin, ka mērnieku stabiņus postīt ir slikti. Un šie ir akurāt tādi paši.

Nedaudz pietrūka mitrums, līdz ar to es izgāzos, jo biju Ukasam sasolījis mitrumu vismaz līdz ceļiem, bet kaut ko, kas puslīdz kvalificējas viņš atrada tikai pašās beigās, pamests viens, klumburējot uz melno caurumu.

Tā pat, kā pavasarī, ļoti patika ceļi, tā kā šoreiz man bija vismaz daļēja teikšana pār mūsu maršrutu, šad tad atļāvos upurēt kilometrus par labu grantenes un meža estētikai, cenšoties izvairīties no asfaltiem, brīžiem savukārt mēģināju ietaupīt kilometrus pa "sākumā paskatamies, šitais zīmēts kā raustīts". Rezultātā atradām gan foršus dopus, gan dubļus, ko samest uz mašīnas jumta.

Par tiem Lācēna pierakstiem ir tāda kā rūgtuma sajūta, bet ne gluži selerijas. Viss pārējais bija tāds patīkams. Īpaši finišs, ugunskurus rudens pasākumos vajadzētu ieviest kā tradīciju, un dalībniekiem dot bonuspunktus par atvesto malku.

Paldies par kārtējo iespēju paspēlēties ar mašīnītēm.