Ernests Saulītis,
publicēts DELFI 2004. gada 11. februārī

 Pagājušā gada nogalē "Delfi" portālā notika visai asa diskusija par jaunajā Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku obligātās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas likumā ietvertajiem (turpmāk OCTAA) regulējumiem. Diskusijā netieši tika pieminēts arī rupjas neuzmanības institūts, kas šobrīd rada lielākās problēmas kā apdrošināšanas ņēmējiem tā personām, kuras pretendē uz apdrošināšanas atlīdzības saņemšanu. Meklējot, kāpēc OCTAA likumā ir iestrādāts visnotaļ Latvijas civiltiesību sistēmai atbilstošs institūts - rupja neuzmanība (culpa lata), nācās secināt, ka šoreiz likumdevējs ir maldinājis pats sevi, bet ciest no šīs kļūdas var ikviena persona, kura noslēdz obligātas civiltiesiskās apdrošināšanas līgumu

 Civiltiesiskā atbildība ir juridiskās atbildības veids. Civiltiesiskās atbildības pamats ir vaina, kas civiltiesībās ir stipri plašāks jēdziens, atšķirībā no administratīvo pārkāpumu vai krimināltiesībām, kā arī ir speciāli regulējumi, kad atbildība rodas arī bez vainas, piemēram, CL 2347.pantā noteiktā atbildība, miesas bojājumu gadījumā, paaugstinātas bīstamības avota īpašniekam. OCTAA likuma 34.pants nosaka, ka cietušais nesaņem apdrošināšanas atlīdzību, ja kaitējums nodarīts ar paša cietušā nodomu un rupjas neuzmanības rezultātā. Savukārt regresa prasību apdrošinātājs var celt saskaņā ar OCTAA likuma 40.pantu, ja:

• transportlīdzekļa vadītājs ir ceļu satiksmes negadījumu izraisījis ar nodomu (ļauns nolūks – dolus);
• atradies alkohola, narkotisko vai citu apreibinošo vielu reibumā, patvaļīgi atstājis noteikuma vietu vai izvairījies no noteiktā kārtībā izdarāmās alkoholisko dzērienu, narkotisko vai citu apreibinošu vielu iespaidu konstatējošās pārbaudes vai šīs vielas lietojis pēc satiksmes negadījuma līdz attiecīgai konstatējošai pārbaudei;
• ja transportlīdzekļa vadība nodota personai, kurai nav tiesību vadīt attiecīgas kategorijas transportlīdzekli;
• transportlīdzekļa vadītāja rupjas neuzmanības gadījumā.

 Jāatzīmē, ka likuma sākotnējā redakcijā normas par rupju neuzmanību nebija. Likums ar šo normu tika papildināts pēc 6.Saeimas Juridiskās komisijas iniciatīvas ar visai cēlu mērķi – nodrošināt civiltiesisko institūtu atbilstību un visai kļūdainu 6.Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja J.Kaksīša kunga argumentāciju šajā jautājumā. Kur slēpjas klupšanas akmens? Civillikuma 1645.pants nosaka: "Zaudējumu atlīdzības un civiltiesisko seku ziņā rupja neuzmanība pilnīgi pielīdzināma ļaunam nolūkam". Visnotaļ godājamais J.Kaksīša kungs nezināmu apsvērumu dēļ izrāva daļu normas no konteksta un Saeimas sēdē apgalvoja: "Tas, ka rupja neuzmanība ir pielīdzināma vainai, - tas ir Civillikumā ierakstīts.", kas pilnībā neatbilst konkrētās normas būtībai. Saeimai, kā pozīcijai tā opozīcijai, Kaksīša kunga argumentācija šķita visai pārliecinoša un norma tika iekļauta likuma galīgajā redakcijā, kā arī ir pārceļojusi uz jaunā OCTAA likuma projektu.

 Kas tad ir ļauns nolūks un rupja neuzmanība? Tiesību doktrīna saka – ļauns nolūks ir tīšs, ar nodomu izdarīts kaitējums, rupja neuzmanība – pārmērīga nevērība, tas ir nezināt to, ko visi zina. Kā redzam, pirmā definīcija ir uztverama tīri intuitīvi un tai faktiski nav nepieciešami sīkāki skaidrojumi. Savukārt vainas pakāpju noteikšana, rupja neuzmanības kvalificēšanas, tulkošanas un piemērošanas jautājums ir viena no interesantākajām un smagākajām problēmām civiltiesiskās atbildības institūtā. A.Bitāns grāmatā "Civiltiesiskā atbildība un tās veidi" raksta: "Praksē sakarā ar vainas izvērtēšanas sarežģītību, piemēram, paaugstinātas bīstamības avota nodarītā kaitējuma gadījumā, tika rasts risinājums ar obligātās apdrošināšanas palīdzību". Tālākajā tekstā autors gan nonāk pretrunā ar paša rakstīto, korekti citējot likumā ietverto regulējuma būtību.

 Ja jau esam atzinuši vainas pakāpes noteikšanas sarežģītību, tad kā varam noteikt tās izpausmi rupjas neuzmanības veidā? Ja pieņemam J.Kaksīša kunga skaidrojumu, tad problēmu nav – tīšs nodarījums un rupja neuzmanība ir viens un tas pats. Diemžēl jau secinājām, ka tie ir divi dažādi institūti, kuru vienādība ir tikai atbildībā par civiltiesiskajām sekām. Tomēr var izdarīt arī citu secinājumu, mēģinot saprast likumdevēja gribu, ko tas ir gribējis ielikt normatīvajā regulējumā. Iepazīstoties ar Saeimas sēdes stenogrammu, var izdarīt visai pamatotus secinājumus, ka likumdevēja mērķis pieņemot OCTAA likumu ir bijis sekojošs – novērst problēmas, kuras praksē rodas mēģinot noteikt vainas pakāpi un nodrošināt ātru, taisnīgu zaudējumu atlīdzību cietušajam.

 Līdz ar to jāatzīst, ka rupjas neuzmanības institūta ieviešana OCTAA likumā tā pašreizējā veidā ir pretrunā ar likuma mērķi. Paskatoties uzmanīgāk varam redzēt, ka rupjas neuzmanības elementi jau ir ielikti normatīvajā regulējumā. No civiltiesību viedokļa transportlīdzekļa vadīšana alkohola, narkotisko vai toksisko vielu reibumā, transportlīdzekļa vadīšanas nodošana personai, kurai šādu tiesību nav vai izvairīšanās no obligātās pārbaudes, nav pārkāpums. Par pārkāpumu tas kļūst tikai tad, kad iestājas civiltiesiskas sekas. Tomēr vai iespējams atrast vēl precīzākus piemērus rupjas neuzmanības skaidrojuma ilustrācijai? Nezināt to, ko zina visi...

 Kur slēpjas problēmas būtība? Persona nopērkot OCTAA polisi slēdz konkrētu līgumu ar apdrošinātāju. Tā kā tas ir valsts noteikts obligāts apdrošināšanas veids, personai un arī apdrošinātājam ir ierobežotas iespējas noteikt līguma būtiskos noteikumus, bet vēl mazākas iespējas ietekmēt saistības saturu ir cietušajam. Patreizējais regulējums ļauj apdrošinātājam bez liela riska atteikt apdrošināšanas izmaksu, bet, ja izmaksa tomēr tiek veikta, pieprasīt no apdrošināšanas ņēmēja veiktās izmaksas. Pamatojums abos gadījumos parasti ir viens – pieļauta rupja neuzmanība. No apdrošinātāja viedokļa, protams, jo ceļu satiksmes negadījumā rupjas neuzmanības prasījuma konstrukciju ir ļoti viegli izveidot. Ceļu satiksmi reglamentē Ceļu satiksmes likums un Ceļu satiksmes noteikumi. Tā kā administratīvā atbildība ir paredzēta par jebkuru Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu, personai, lai tā saņemtu transportlīdzekļa vadītāja apliecību, ir jāzina visas CSN normas un līdz ar to izdarām secinājumu – tā kā persona kādu no tām nav ievērojusi, tā ir bijusi augstākā mērā nevērīga, kas ārēji pilnībā atbilst rupjas neuzmanības pazīmēm.

 Vai tiešām viss ir tik bezcerīgi? Nē, bet jāatceras, ka civiltiesībās subjektīvo tiesību aizstāvība ir pašas personas rokās. Kā parāda prakse, mēģinājumi panākt risinājumu ārpustiesas kārtībā ir visai neauglīgi, jo tiek ignorēti Satiksmes biroja lēmumi, bet Finansu un kapitāla tirgus uzraudzības komisija šos strīdus uzskata par klienta un apdrošinātāja privātu lietu. Līdz ar to personai ir jābūt gatavai aizstāvēt savas intereses tiesā kā prasot atlīdzības izmaksu tā aizsargājoties pret nepamatotu regresa prasību. Iespējams, ka situācija mainīsies uzsākot darbu Latvijas Apdrošinātāju asociācijas ombuds, tomēr pagaidām nav skaidrs kāda rakstura strīdus šī institūcija izskatīs. Savukārt tiesu prakse parāda, ka līdzīga rakstura lietās parasti zaudē apdrošinātāji.

 Atgriežoties pie situācijas kopumā, jānorāda, ka pastāv divi potenciālie risinājuma varianti.

 Pirmais būtu atteikties no rupjas neuzmanības institūta iekļaušanas jaunajā OCTAA likuma tā pašreizējajā veidā. Ņemot vērā šī apdrošināšanas veida obligāto raksturu, likumdevējs var noteikt tos CSN pārkāpumu veidus, kuru varētu kvalificēt par rupju neuzmanību. Kā kritēriju var piedāvāt tos CSN pārkāpumus par kuriem pēc LAPK grozījumu stāšanās spēkā 01.07.2004. kā administratīvā soda veids būs paredzēta transportlīdzekļu vadīšanas tiesību atņemšanu.

 Otrs risinājums būtu noteikt kā obligātu apdrošinātāju pienākumu izstrādāt OCTAA noteikumus, kurā būtu ietvertas konkrētas normas par to, ko šis apdrošinātājs uzskata par rupju neuzmanību. Jādomā, ka iepazīstoties ar šādiem noteikumiem, apdrošināšanas ņēmējam būtu iespēja objektīvi izvērtēt cik vērtas ir dažu apdrošinātāju piedāvātās visai vilinošās atlaides. Tomēr šim risinājumam ir ēnas puses, jo OCTAA gadījumā cietušais izmaksu jautājumu risina ar apdrošinātāju ar kuru nav slēdzis apdrošināšanas līgumu.