Autoliste
Pasākumi | Autochase : Entanglement 2006 (2006-05-20) | Atsauksmes

 Seko mums Twitter.com
 Vietu uz servera nodrošina DEAC

Jānis D & Līga & Normunds (tiesneši)

Tad nu es ar biki parakstīšu par mūsu ekipāžas gaitām.

Rīts sākās kā jau parasti ;). Piecēlos sešos, sāku taisīties, lai līdz 7:30 būtu savākti pārējā tauta, bet pēc pāris minūtēm zvana Māra – jābrauc palīgā. Izrādās, ka tehnisku iemeslu dēļ galvenie organizatori nav visu nakti gulējuši. OK, atceļu strelkas tautai un braucu palīgā. Ap 8:00 jau esmu starta vietā, aizvedis nepieciešamo stuffu. Pagrozos tur līdz pāri deviņiem un ieprasos Mārai vai ta tagad man līdz regularitātei nekas nav jādara? Māra saka, ka jā, ja jau tā prasi, tad desmitos jābūt Tukumā vienam KP izliktam. Nu fiksi sazvanu savējos, savācu šos un braucam uz Tukuma pusi. No Rīgas tiekam ārā tikai ap 9:45, skaidrs, ka uz 10:00 nepaspēsim, bet nu braucam tā lai kavējums būtu ne pārāk liels. Bišķi parādām nepareizu piemēru dalībniekiem, jo ar Tiesnešu šiltēm uz sānstikliem braucam pakaļ nemierīgam dzeltenam busiņam, kurš apdzenot pat dzina pretimbraucējus no ceļa (mēs tā nedarījām :) ). Baznīcā nokavējām 20 min, meitene mums pastāsta, ka viena kompānija jau meklējusi KP :(. (Cik zinu, viņi ar Enj sazvanījās un visu nepieciešamo info dabūja savā rīcībā). Tālāk iepērkam paiku Rimi, aizbraucam uz Stajiku kā saka “sadami-ogorodami” un lēnām virzāmies uz Regularitātes startu. Tur mums izstāsta, ka sākumā jāņem divas SLK(slēptās laika kontroles) un parāda vietas kartē. Izmetu savus tautiešus pie piena stalažām un mīcu pats atpakaļ uz pirmo SLK. Tur jau priekšā kolēģi – izrādās, ka tomēr mūsu ekipāžai paliek viena SLK. Braucu atpakaļ, pirms tam piezvanot Normundam (manā mašīnā bija vēl Normunds un Līga) un pastāstot, ka jāiet apmēram puskilometrs, jo plāni bišķi mainījušies. Galapunktā nonākam vienlaicīgi :). Mēs ar Līgu saslēpāmies aiz dzelzceļa piederumiem un GAIDĪJĀM :). Pūta samērā spēcīgs vējš, kas bišķīt kaitināja, bet vispār bija normāli, zālīte smaržoja, joki sprēgāja (sākumā :D). Ar nepacietību gaidījām katru nākamo ekipāžu un pirms tām slēpāmies, lai interesantāk (mašīna jau gan bija labi redzama, tak nolikām to ar purnu, lai vismaz uzreiz Tiesnešu šiltes nemana :). Pēc tam, kad šis beidzās bija doma piebraukt un apskatīt dabā Hiperregularitāti, taču dikti nopietni negribējām un pāris piegājienos neatraduši braucām uz Imulu pusi, pa ceļam iegriežoties Kino muzejā, ko pa ceļam pamanījām. Te apmēram arī sāka klabēt pakaļējais amortiņš, par kuru pašā sākumā domāju, ka tā ir plastmasa pakaļbamperim, kas biki atnākusi nost bija, pēc tam domāju uz pusēm par amortu un reaktīvo tjagu, bet uz beigām jau tomēr nosliecos uz amorta pusi, paanalizējot dzirdamās skaņas. Imulās apskatījos bagāžniekā un ieraudzīju ami, kā dzīvu :). Kāda stunda nesteidzīgas vīlēšanas un rakāšanās pa instrumentu kasti (kuru ņēmu vairāk ar domu, ka varbūt kādam citam palīdzību vajadzēs) noveda pie tā, ka amorts tika piestiprināts bez poņas, cik ilgi viņš tur turēsies. Kā vakars Imulās pagāja visi jau zina, nekā tāda īpaši interesanta nebija (ja nu vienīgi diskusijas par atšķirību vārdos iekniebt un izkniebt un attiecīgu tēmas paplašināšanu ;) ). Interesantais sākās svētdien pēc vieniem, kad mēs bruņojušies ar dalībnieku melnbalto karti, Enj padomiem un laipni piešķirtu GPS ar īsu instruktāžu, ka arī nosēdušos aķi un šaubīgo amortiņu piedevām, devāmies ceļā ar tekstu “Tagad piedzīvojumi sāksies”. :) Sākās ar’.. Piebraucot pie dzirnavām (kurš mums bija pirmais punkts plānā), protams, neievēroju, kāds izskatās ceļš un pēcāk braucot atpakaļgaitā ārā, braucu pa vidu un sekmīgi atlauzu apmēram trešdaļu bampera no stiprinājumiem un kaut kādu plastmasas figņu nolauzu pavisam. Piedevām vēl no priekiem noslāpu un ar ieslēgtām gaismām gandrīz atkal palikām pie piepīpēt griboša autiņa ;). Tomēr ātri izslēdzu gaismas un startēju vēlreiz – jā pieleca gan! Nu, OK, braucam tālāk. Tālāk dikti neinteresanti un vienkārši paņēmām visus punktus, izņemot tos, kuri grasījās būt paši interesantākie pēc Enj stāstītā (viņš teica, ka piebraukt tur nevarot, meklēja džipu, bet mēs vienīgie pa sitienam trāpījāmies ;) ). Ā, nē vēl trīs reizes braukājām un berzējām acis, nevarēdami atrast Lapmežciema muzeju :D. Beigās izdomājām pastā pajautāt, a pasts ciet, bet uz laukumiņa mašīna stāv un tur tante blakus. Eju, prasu viņai, vai nepateiktu, kur muzejs – viņa nekā nesaka, tik smaida un velk no mašīnas ārā mūsu meklēto KP :D. Izrādās, ka to muzeja ieeju tik viegli no ielas neredz, bez tam uz zīmes norādītie 200m mums pēc odometra izskatījās gabaliņu tālāk. Bet nu pa īstam jautrība sākās pie pēdējiem diviem punktiem. 07 meklējot, sākumā iebraucām no nepareizās puses. Ceļi bija pašvaki, tāpēc nolēmām 1.6 km iet kājām, vadoties pēc GPS. Vienīgais, ko atradām, bija liela peļķe un biezoknis, tas bija no punkta apmērām 800 m attālumā. Ņemot vērā, ka GPS mežā rādīja nepārliecinoši un uz visām debess pusēm, izlēmām braukt no otras puses (pastaiga laikam vilkās kādu pusstundu, Līga gaidīja mašīnā ar ieslēgtu motoru, jo bija nedaudz vēl bail par aķi). Pēc kartes piebraucām apmērām km attālumā, ieslēdzām drošībai GPS, lai nav odometrs jāčeko. Braucām, kamēr Normunds saka, ka jāstājas, KP ir 90m pa labi. OK, izkāpjam, Normunds sāk iet GPS rādījuma virzienā, es netīšām aplaižu skatu apkārt un kaut kas piesaista uzmanību, paskatos vērīgāk – KP. OK, paņemu, braucam meklēt pēdējo (Normunds pa ceļam grib mani novirzīt no ceļa, tak es ne pārak pārliecināts par savu taisnību, nepadodos un izvedu mūs ārā no meža veikli, bez maldīšanās. Diskutējot par šo tēmu, ienākas ideja – krustos uzspolēt, lai var redzēt, kur atpakaļ jābrauc :). Pēdējo punktu meklējam no turienes, no kurienes Enj ieteica. Pa ceļam atrodam mežā nezkādēļ uzbūvētu akmens sienu (lielais ķīnas mūris :) ). Tālāk izbraucam uz nepieklājīgi plata ceļa un braucam pa to (turpat pamanījām palielu vanagu, kurš laikam jutās nefotogēnisks, ibo fotografēties neļāvās), jo GPS rāda tanī virzienā. Ceļš ātri sašaurinās un aizvijoties gar vienām mājām ar priecīgi rejošu suni, veikli iztaisnojas gar grāvi/upīti, pie kuras esošie trīs (vaiciktur) bērzi smuki bebra apgrauzti un nogāzti pāri. Tā kā bērziņi garāki par upītes platumu, tad nosmejam, ka bebrs velti pūlējies. Braucam pa šo nelielo ceļa gabaliņu (ap 200m varbūt), pēkšņi priekšā padziļa bedre upītes pusē. Izkāpju, paskatos – garām tikšu pa ceļu (otrā pusē bija pļava, izskatījās, ka ar vieglo auto neizbraucama). OK, tieku, pēc desmit metriem vēl līdzīga bedre, tikai mazāka – prasme rokā un braucu jau garām nestājoties. Vēl pēc pārdesmit metriem priekšā visa ceļa platumā ieplaka. Tāda, ka jāpakāpj ārā un jānovērtē, kur labāk nolauzt bamperi pavisam. Izkāpju, paskatos, ka tik traki nav un ja nu tiešām neies cauri, tad brauksim atpakaļ, ar ko nevajadzētu būt problēmām, ja nu vienīgi neliela piestumšana draudēja. Normunds&Līga saka “avarbūtnevajag,a?”, es saku “spakuha, skatās, kā meistars brauc!” :D un lienu lēnām iekšā. Tikko priekša bija dziļākajā vietā un biki piespiedu gāzi, lai brauktu augšā, tā jūtu, ka mašīnas aizmugure uzķeras un kāds no pakaļratiem spolē. Kaut kā neiebraucu, jo it kā nevajadzēja pēc iepriekšējā novērtējuma.. Mēģinu atpakaļ, spolē praktiski bez pretestības. Normunds saka “esi mierīgs”, jo pavēris durvis ieraudzīja TO. Man bija bišku mute vaļā, jo labais pakaļrats iegrimis tīri zemē, tā it kā būtu speciāli ierakts un pieblietēts. Nu, ko, plāns tāds – Normunds deso pakaļ KP (atkal ap 1.5 km), es veicu maģiskas darbības, lai mašīna brauktu uz priekšu vai atpakaļ, nevis tikai jautri spolētu. Labi, ka lāpstiņa bija un dēļa gabals, ko zem domkrata palikt. Bez tam vēl uz ceļa tieši mūsu vajadzībām bija nomests divmetrīgs dēlis ar pusmetrīgām naglām :D (par naglām bišķi pārspīlēju :)). Rokos zem domkrata vietas un cenšos pacelt mašīnu. Izdodas.... mammīt mīļā... apakšā tukšs.. Līga pāris metrus priekšā arī atrod izskalojumu/bebru alu/whatever it is. Sākam prātot, vai mēs tūlīt neiepeldēsim upē ar visu mašīnu ;). Bet nu cik ta prātosi, jāparok arī. Aproku ap iebrukušo riteni un beru zemi tukšumā.. tur viņa arī aiziet. Izskatās jau, ka pilna, bet uzspiežot, viss grimst. Paveicās, ka turpat blakus zem domkrata esošā zemes virskārta bija pietiekami bieza un stingra, lai arī parakta turētu mašīnas svara daļu, kas pienācās uz pakaļējo ratu. Mēģinu likt lietā garo dēli – nav atbalsta apakšējā daļā, bāžot to zem riteņa no aizmugures. Pie viena kāds pusmetrs sliktākā dēļa gala nolūst. Nolaižu tomēr lejā un mēģinu – izdodas ar kādiem 5-10 nelieliem spolējieniem uzkūpināt bišķi riepu un dēli un nākamā celšana norit burvīgā gumijas aromāta un ātri klīstošu dūmiņu pavadībā. Mēģinu nostiprināt dēļa apakšgalu ar turpat atrodamajiem ķieģeļiem un akmeņiem, tak tie visi neatgriezeniski pazūd bedrē. Te ienāk prātā, ka varētu pašūpoties. Uzroku kārtējo reizi kantīti dēļa gala atbalstam, cik nu sanāk un ļauju Līgai pašūpoties uz dēļa brīvā gala, kamēr es mēģināšu nobraukt viņai kājas ;). Kāpju mašīnā un tiešām atpakaļgaitā izbraucu! (Līga tomēr pagāja malā, kājas neizdevās nobraukt..). Tālāk griežu stūri, lai priekšriteni nepiemeklē tāds pats liktenis kā pakaļējo. Pētu aizmugurē esošo situāciju, bišķi profilakses pēc baidos braukt tuvu upītei, jo izskatās, ka visa tā mala ir dikti nedroša. Līga priekšā skatās, lai es neiebraucu bedrē. Pēkšņi skatos pēc viņas sejas izteiksmes, ka bēda atkal tuvu un apstājos. Viņa savukārt man māj, lai ātrāk braucu, a man ta aizmugurē bīstamā upītes mala.. Izrādās, ka tur tāds pusiebrucis līdz pat ceļa vidum. Kaut kā izgrozījos uz šķietami droša ceļa un nu gaidījām Normundu, kurš izklaidēja mežacūkas mežā. Kamēr gaidījām, bišķiņ pieķēru ar samorezu bampera stūri, lai šis vairs vējā neplivinās, braucot. Atnāk Normunds priecīgs, jo KP nav atradis :), palicis ap 800m atkal jau un biezoknis priekšā, neviena ceļā KP virzienā. Tā kā esam stingri pārliecināti, ka iebraukuši esam tur, kur Enj uzzīmēja, sākam zvanīties. Enj beidzot izstāsta, ka viņam nav jausmas kā tur piekļūt, jo Kollis licis (a mēs ta pēc viņa norādījumiem braucam :D ). Sazvanam Kolli un noskaidrojam īsto ceļu. To arī veiksmīgi atrodam (pirms tam kartē to noturējām viens par upi, otrs par robežu, jo dikti liels bija iezīmēts un neiederējās apkārtējā vidē :) ). Nu tur vēl pāris kalni, kas laikam bija tie neuzbraucamie un kas tomēr dikti vienkārši tika pieveikti. Bišķiņ gan traucēja uz ceļa samestie eglīšu stumbri, bet nu jāstājas un jāstumj vai speciāli jāieskrienas, lai uzbrauktu, nebija. Tālāk jau viss vienkārši, paņemam KP un braucam mājās, nofočējot laimīgās sejas :). Pēc piecām minūtēm es ieminos, ka vai tik nevajadzēja piezvanīt Mārai, varbūt viņi mūs gaida.. Taču kopīgi pārcilājot atmiņā teikto, nospriežam, ka frāze “ārā esat tikuši, labi, tad zvaniet, ja nu kas” (aptuveni tādu to atceros) attiecas uz situāciju, kad vajadzīga palīdzība un Māra&Co jau brauc uz Rīgu. Tomēr Māras zvans vēl pēc piecām minūtēm izkliedē šaubas. Izrādās jau sakontaktēts Repše, lai brauc mūs glābt ar helikopteru :). Kad laipni atsakos, no tādas iespējas, tad Māra bišķi apvainojas :). Tā nu viss ir skaidrs, braucam mājup. Kamēr visus izkrāmēju, pats mājās ierados ceturksni pāri deviņiem. Nedaudz noguris, nedaudz škrobīgs par apskādēto mašīnu, bet visumā laimīgs par piedzīvojumu :))))

"G & K"
Jānis D & Līga & Normunds (tiesneši)
"Nachos Racing"
"Pavēlnieki"
"RA"
"vēl apspriedīšos"
"Zaķi & pilnpiedziņa"
"blonde paranoia"
"Uzvara.NET"
"Poor man's Ferrari"
"Stūmēji"
"Zaļais Citrons"
"Zaķi & pilnpiedziņa"
"Zaļais Citrons"
maara
"Enkura Brigāde"
"wAlts II"
"wAlts" pilots
"wAlts" stūrmanis
calibra.lv 1
rukSTi Nr.5
"The Power of Dream"
"Enkura Saules" Nr.21
Kā blonde paranoia samezglojās...
"FONONS"
Shameejie & draugi
| Jaunumi | Par mums | Pasākumi uzņēmumiem | Pasākumi | Publikācijas | Dokumenti | Foto galerija | Videoklipi | Saites |
Mūsu sponsori un draugi:
    Autoliste     Dagmaara SIA     tosteris.com : web hostings un risinajumi    Geoveikals     19 points SIA   
 NACHOS Racing     4x4 Klubs   
Lapu apkalpo digiBlink, vietu uz web servera nodrošina DEAC
Terms & Conditions | Privacy Policy