Rallijs “Malduguns 2005” jeb kurš teica, ka BMW nav offroad autiņš?

Redz Kollī bijām braukuši kā līdzbraucēji vienai no ekipāžām kā “Enkurs 1 BMW security krjū” tad nu patika ļoti un tad nu šite toč pašiem jābrauc. Tā nu caur čatu tika operatīvi noorganizēta komanda, pārskaitīta dalības maksa. Sakoļīts navigators Edijs (šis kungs zin kas ir karte, leģenda un tamlīdzīgi mistiski tēli kuri sazin ko ziemā ēd) un līdzbraucējs Ģirts (ar šo kungu mēs jau kopā braucām Rallī Kolls) viena vieta ekipāžā pagaidām brīva, bet nekas. Atlika tikai trīcēt un gaidīt, kas nu notiksies un kas nu būs. Parādās neliels stress par paspēšanu, jo reģistrācija notiek no 19.30 līdz 20.30, bet redzies Ģirtam darbs beidzās plkst. 20.00 un mēs vēl nemaz nezinam kur tad starts! Stresa pārvarēšanai 4dienas vakarā tika izvēlēts vecais labais līdzeklis – nu tas ar 40 grādiem. Rezultāts bija vairāk nekā labs, redzies Ģirts 5dien darbā pabija ļooooti maz un tas nozīmēja, ka doties uz startu diezgan operatīvi un bez liekām bažām.

Tātad. Sarunāju vēl tikai 4 ekipāžas biedru Gintu (kurš gan lauzās kā jauna meita, bet tomēr) un devāmies uz Nestes tanku Dzirnavu ielā, lai satiktu pārējos cīņu biedrus un dotos uz “Malduguni”. Sasniedzām DUS ļoti veiksmīgi. Lieki teikt, ka mēs bijām laikā. Pārējie diemžēl nē. Uij samelojos, Emmy ar jau bija ieradusies un gaidīja. Piebrauca Labvēlis ar transporta līdzekli pad kodavim nazvaņijem “Enkura Citrons”. Un tad lēnām lēnām sāka ierasties pārējie rallisti. Mūsu ekipāžā, kurai šoreiz bija dots nosaukums “Enkura Brigāde” ar saukli “Mums patīk beisbols”, trūka tikai Edija un tur jau viņš nāca cēlā gaitā! Tātad mūsu stiprākais posms bija ieradies. Nu un “Enkura Citronā” vēl ierausās Kaspars ar Uldi. Kaspars atkal bija parūpējies par auto uzlīmēm. Paldies. Piedzīvojums varēja sākties.

No Rīgas izbraucām lēnām un mierīgi. Un draudzīgi ierēcām par Gintu, kurš paziņoja, ka mājās šim jābūt ap 12iem vai vēlākais 1iem. Nu aizmirsās viņam pirms tam pateikt, ka finišs plānots ap 2iem. Lieki teikt, ka dažs labs saskāba. Bet tas tik tāpēc, ka viņam nebija ne jausmas cik tas pasākums ir foršs un piedzīvojumiem bagāts. Turpmākā ceļā līdz Xkill (Ikšķile) jautri tērzējām atceroties pagājušo braucienu un konstatējot, ka nekas jau nav mainījies. Bembis ir. Beisbolenes ir. Mēs ar Ģirtu esam (pat Edijs un Gints ir). Pohmelīts no iepriekšējā vakara arī nedaudz ir. Kvass nav. Nekas nopirksim tur pat kur pagājušo reizi. Šitā runājot sasniedzām Xkill un Edgara māju, no kuras ceļu uzsāka ekipāža “Enkurs II”. Jāteic saimniecisks vīrs visādus verķus ņēma līdz, un uzmetot aci manam automobīlim, atzina ka striķi toč vajag! Jāteic mani arī nobažīja nedaudz tas lietus, kas bija kādu laiku lijis. Vienkārši ļaudis jau nevar iedomāties sēdinātu BMW dzīt pa dubļainām meža takām. Nu bet nekas. Nospriedām, labi ka ir lūka, jo, ja iesēdīsimies tā ka jumts vien ārā, varēs izlīst pa to. Lāpstu mums nevajag, jo ir beisbolenes. Varēs piespiest kādu rakt. Un še mūsu aparātā sāka skanēt...jā jā tieši tas ko Jūs cienītais lasītāj iedomājāties – Ingusa Pētersona dziedājums. Simtiem, simtiem, simtiem krāsās laistās, simtiem, simtiem krāsās laistās varavīksne varavīīīīīīksne. Man jau liekas, ka visā nakts garumā šitais simtiem, simtiem skanēja vismaz tik pat reizes. Nu iebraucām vēl tikai veikalā nopirkt 5L kvasa kanniņu un tad aidā uz Ķegumu. Nesaprotu kāpēc jābrauc uz 70 tur kur atļauts uz 90? Ja nebūtu tik daudz pretīmbraucošu auto, tad varbūt tas fordiņš mani tik ļoti nekaitinātu. Pie Ķeguma sāk jau likties, ka viņš tīšām, jo iegriežas benzīntankā tur pat kur mums jāsatiekas. Aiz stresa gandrīz uzbraucu policijas auto, kurš brauc pretī. Sākums labs. Gints pajautā vai viņam būs jābrauc vai es pac tikšu galā. Protams pac un Gints ar Ģirtu aizcilpo pēc kortēlīša.

Draudzīgi piebraucam pie visiem zināmā kroga un braši paziņojam, ka esam ieradušies un reģistrējamies pasākumam. Dabūnam noteikumus. Nezinu vai man bija jēga lasīt, neko nesapratu. Ai labi es takš tikai šoferis. Labāk iedzersim kvasu. Gards gan. O, organizatori sāk pulcēt ļaudis, nu tik būs. Paklausījāmies ko labu stāsta un tad bija jālozē ekipāžas nr. Ziniet, kļuvu nedaudz tramīgs, jo negribējām ne pašu sākumu, ne beigas. Manā sejā atplauka smaids, kad savā sažņaugtajā ķepiņā ieraudzīju 16 numberu. Abām citām Enkura komandām bija mazāki cipariņi un šiem bij jāstartē ātrāk. Vēl pirmsstarta kvass un sākam iekārtoties starta rindā. Salonā izdziest gaisma. Fuck, labais sākums turpinās. Vainīgs ir Gints. Vismaz tā mēs nospriedām, jo viņš par katru cenu gribēja tās aizmugurējās salona lampiņas neitralizēt. Dievojās gan, ka neesot ticis klāt un pat pieskāries neesot un vispār. Zinam šitādus tipiņus. Tuvojamies starta līnijai. Ir stress, bet ne jau mums – citiem.

Starts. Žmiedzam uz vella paraušanu. Jābrauc pēc leģendas. Tas ir kruta. Nu protams pirmajam līkumam aizbraucam garām. Nekas. Pēc tam kaut kā veiksmīgi. Oooo pirmās peļķes un pirmie dubļi...un pirmais līkums ar suni. Tas bija pirmais dzīvnieks kuru tonakt ievērojām (Uij nē bija vēl viens mazs puisītis, kurš stopēja). Suns izskatījās tāds pastulbs un mēs viņu gandrīz nobraucām. Vau vau viņš gan tāpat būtu paspējis pateikt. Pēc leģendas braukt ir forši un nemaz nav tik grūti kā man sākumā likās. Aizbraucam nepareizi. Ehh. Nu nekas ar otro reizi jau nokļūdīties vairs nevar. He rekur jau pirmā posma starta vieta. BUMS......un pirmais akmens. Leģendas laikā (leģenda uz apmēram 9 km) esam nobraukuši 3 km vairāk (vells tā pēdējā kļūda bija diezgan gara). Labi gan ka tas nebija svarīgi. Bišku bija stress jo vienā posmā ar priekšējo bamperi un apakšu jau šķūrējām ceļu, ko mēs darīsim mežā?

Starta vieta manī izraisa paniku, jo redzu vietu kur paliks mana auto bamperis vai arī paši paliksim. Vienojamies, ka varam startēt no ceļa, bet pie starta līnijas vienkārši pastāvot kājās un pasakot brrr. Brr brr STARTS!!!!! Un tad mēs pieļāvām kļūdu. Automobīļa saudzēšanas nolūkā izdomājām braukt pa lielajiem ceļiem un mežā nelīst. Piķis un zēvele, ja mēs būtu zinājuši, ka lielie ceļi vairāk atgādina brauktuvi, kur braucis kāds kretīns un izmētājis akmeņus, kuri lielumā vismaz kā pusķieģeļi. Seja man raustījās sāpju grimasēs pēc katra bums bums. Likās, ka kaut kas jau nu točna un ceļa paliks. Līdzbraucēji pa tam lāgam aktīvi vēroja mežu, vai tik nemanīs kādu meža zvēru. Vēlams ne jau mežacūku no iepriekšējā rallija, nu to, kurai BMW ne īpaši patīk. Paldies dievam nesatikām. Satikām zaķi. Garausis izleca no grāvja un dipadu dapadu aizcilpoja uz 2 ceļa malu, nedaudz gan paskrienot pa ceļu auto lampu gaismās. Pašāvām garām pagriezienam, nekas. Kontrolpunktu bišku pameklējām, bet tomēr atradām. Njā pēc laika skatoties, sapratām, ka 3 kontrolpunktus nepaņemsim un labāk zīle rokā nekā citam ausī, ņemsim divus. Aaaaaah atkal laža, jo nepaņēmām to, kuram vislielākie punkti. Starpfinišu atradām bez problēmām. Priekšā jau “Enkura Citrons” taisās startēt. Pārmijām ar šiem pāris vārdus. Esot nočakarējuši vienu kontrolpunktu un salauzuši bišku autiņam kārbu, bet apņēmības pilni turpināt ceļu. Mēs gan laicīgi bijām atbraukuši un dabūjām gaidīt, nekas iedzērām kvasu. Iepazināmies ar Enj tas kurš organizē. Mēģinam uzpirkt ar kvasu. No draudzības kvasa neatteicās, bet neuzpirkās gan. Nekas mēs takš tāpat stipri!

Aiiiziet 2 posms. Uz nesatikšanos, nesatikšanos.......(Inguss Pētersons kā Jūs jau sapratāt). Atkal izvēlamies dauzīties pa akmeņiem un minimāli pa mežu. Tas bija lieki, bet mēs jau to vēl nezinājām. Edijs paziņo, ka kontrolpunkts esot uz maza celiņa, bet no lielā varot aizskriet, jo nav tālu. Atrodam to celiņu un Edijs uzlicis galvā lākturīti pazūd mežā. Mums trijiem atkal pīppauze. Edijs prom ir ilgi. Saucam: “Atradi?” atbildes nav. Sabijāmies vai tik aļņiem atkal nav sācies riesta laiks. Nē laikam nav. Gintam iešaujas prātā doma par citplanētiešiem, jo viņiem dikti patīkot naktī mežā ļaudis gūstīt. Sabijāmies ne pa jokam, jo nez ko mazie zaļie padomātu, ja ieraudzīto vienu dīvaini ar lampu pierē nakts vidū vicojam pa mežu. Nē Edijs tomēr atrodas un viss ir ok, braucam tālāk. Tagad gan nedaudz būšot jāpabrauc pa mežu. Nopūšos un saku labi, kas jādara – jādara. Vismaz nebūs tie briesmīgie akmeņi. Mežā ir pārsteidzoši forši, tas nekas ka vietām dubļi tādi ka uij un Ģirtam pilns ģīmis ar tiem. Kapēc Ģirtam dubļi sejā? Ai da es aizmirsu aiztaisīt logu. Ehee! Pāri ceļam pārskrien pelīte. Uz mirkli aizdomājos par savām attiecībām ar alkoholu, bet nē Edijs arī pelīti ir redzējis un es esmu mierīgs. Velkam atkal pa akmeņiem un šoreiz ir baigie BUMSi. Stāv viens auto ar migalkām. Uij BMW nav paveicies un bāka nu ir pārsista. Kļūstu tramīgs. Diemžēl nevaram palīdzēt un pavadīt, jo virziens mums gaužām cits, apsolamies pavēstīt oficiālajām amatpersonām ka nepieciešama palīdzība. Minam tālāk. Priekšā vēl viens ar avārijas ugunīm lēnām brauc. Ak Tu nelaime, tā ir ekipāža ar Nr.1 un pašu Kolli iekšā! Šiem bēda ar ritošo daļu. Žēl paziņojam viņiem arī par 2 nelaimi kuru redzējām. Viņi ar palīdzēt nespēj. Aizbraucam līdz nākamajam kontrolpunktam, kurš tur pat ceļa malā. Esam baigi ātrie (Kā raķetes) un nedaudz jāuzgaida, lai punkts būtu “vaļā”. Ak Tu mī un žē man 2 riepās tāds kā mīkstais un aizmugurējais bamperis bišku ar akmeni atrauts. Kļūstu tramīgs, jo pumpja man nav. Nu mainīt riepu nav laika. Pa to laiku piebrauc ekipāža Nr.1 varam draudzīgi papļāpāt un iedzert kvasu. Nu un daudz vairs nekas nav palicis, jo 3 punktu paņemt nevaram un braucam uz starpfinišu. Jābrauc pa mežu. Ticiet vai nē, bet atceramies šito ceļu no RK. Iegrimt atmiņās neļauj Gints, jo redz izceļas diskusija par to, ka man nemaz nerūp citplanētiešu problēma un mēs pārējie nemaz neraudātu, ja viņu nolaupītu atnācēji un veiktu nepiedienīgus experimentus savā gaisa kuģī. Uhh klāt starpfinišs, atkal satiekam “Enkura Citronu”, un jamie jau atkal startē prom. Viņiem pumpis nav. Citiem pumpis arī nav. Visi gan mani mierina, ka mīkstāka riepa nav palikusi un davai nemainam. Nu nemainam. Bet nu mēs esam atkal bišku pa ātru un jāpatusē pa starpfinišu līdz startam.

STARTS. Beidzot pieņemam lēmumu, pareizo. T.i. braukt pa mežu un nedauzīt auto pa akmeņiem. Un centīsimies paņemt visus 3 KP. Baigie malači vai ne? Pirmais KP ir tas kur bija jāpaiet pa mežu. Laiks atkal bišku pa daudz un nolemjam aizčāpot visi. Tur jau tusē arī meitenes no “Blonde paranoia”. Ejam uz KP čalojot par visādām tumšām tēmām. Redzam, ka kāds brauc tālumā pa mežu. Uij mūsu bumerīc takš stāv ceļā. Ar Gintu telefona gaismas spīdinot skrienam atpakaļ. A tur jau tāds tusiņš notiekās, laikam kopā sanāca kādas 5 mašīnas. Atskrien Edijs ar Ģirtu. Ģirts tumsā esot novilcis uz mutes, bet ir ļoti laimīgs nez kapēc. Laab skrienam tālāk pa meža celiņiem. Dubļi šķīst ka divi deviņi. Ģirtam pilns ģīmis ar dubļūdeni. Kāpēc? Nu miniet 3 reizes kurš nebija logu aiztaisījis ATKAL. (Šoreiz es gan pats arī bišku norāvos) Pa šito meža celiņu mums priekšā brauc viena cita ekipāža un pie KP bišku arī papļāpājam. Piečekots KP un mūkam mežā! Kolēģi ar aiz mums. Bikiņ kaut kur pazuda uz brīdi. Ģirts redzēja citplanētieti. Mēs pārējie gan neko tādu nemanījām, žēl. Tad bija tāds krustojums mežā tākā trīsstūris mēs aizšāvām pa labi un nočekojāmies, un uzreiz metām rinķī lai skrietu uz finišu, kolēģi laikam nosprieda ka esam iebraukuši auzās un aizgrieza pa labi. Nu nekas gan jau nākamais pa kreisi un viss ok. Pēcāk dzirdējām, ka esot kaut kur mežā viņi iesēdušies laikam, žēl. Nu bet mēs jau lidojām uz finišu. Un paskat tik – ātri vien tas arī klāt!!! Prieks un laime! Veiksmīgi esam TO izdarījuši. Nu tik uz krogu un gaidīt rezultātus. E kā satiekam jau priekšā “Enkura Citroniešus”, tik “Enkurs II” vēl nav (Pēcāk noskaidrojām, ka iebraukuši auzās meklējot atpakaļceļu. Četras reizes.). Drīz arī šie klāt. Novērtējam bojājumus, nav tik traki – “Enkura Citronam” kārba tā dīvaini slēdzas, “Enkuram II” nekāda vaina – spirgts un vesels, “Enkura Brigāde” šini braucienā laikam bija cietusi nedaudz vairāk, bet ar nekā nopietna – lūznītim sačakarējās elektrība (Salona apgaismojums, kreisais priekšējais gabarīc, kreisais aizmugurējais gabarīc, aizmugurējais miglinieks), bišku atrauc aizmugures bamperis, viena maza nenozīmīga skramba un aizdomas par saliektu disku. Nu re, nekas traģisks. Pēc brīža saņēmām ziņu no “Enkurs II” ka šiem braucot mājās pie Ķeguma HES pazudušas gaismas :D te Tev nu bija bez traumām. Edgars gan izsklausījās pārsteidzoši priecīgs, redz kāds komandas gars! Rezultātus gan nesagaidījām arī mēs un ap plkst 4 aizbraucām uz Rīgu ar domu ka varbūt jau 10niekā būsim. Izrādījās 4 vieta!!!! Prieks un laime, skūpsti un asaras! Žēl protams, ka netikām 3niekā, bet vai tad tas ir galvenais? Ar tādu auto labi, ka vispār finišējām. BMW ir zvērs un mēs tā pat.

Liels paldies organizatoriem, liels paldies dalībniekiem – konkurentiem, paldies abām pārējām “Enkura” ekipāžām. Paldies zaķim, mežavecim, pelītei un citplanētiešiem. Paldies Edijam par izcilo navigāciju, paldies Ģirtam par pilno seju ar dubļiem, paldies Gintam par uzmundrināšanu un citplanētiešiem. Un visbeidzot paldies galvenajam vilcējspēkam Bembītim (piedod dārgais ka liku Tev nedaudz ciest).

Vēlreiz paldies organizatoriem, un cerams tiksimies nākošreiz, jo bija labi ATKAL!!!!

Ebis
"Enkura Brigāde" Nr.16